Raksts: Par laiku un cilvēka dabu


Mag. Theol. Māra Špicberga, KIC Biznesa vadības trenere, mentore

  • Trūkst laika. Ko es daru nepareizi?
  • Vai notikumi vada mani vai es – notikumus?

Lūk, jautājumi, kas nodarbina mūsu prātus. Tāpat kā sajūta, ka laiks dienu no dienas skrien arvien ātrāk. Vai tā tiešām ir un laika vienības mērs patiesi rūk vai tā ir tikai mūsu pašu radīta ilūzija?

Laikrāži apgalvo, ka laiks joprojām ir tas pats. Minūte ilgst tikpat, cik agrāk. Tātad tas, kas mainās, protams, esam mēs paši un, mainoties mums, mainās arī mūsu laika izjūta.

Tas ir fakts, ka ar katru nodzīvoto dienu, mūsu laika vērtība aug un tas ir pamatojams pavisam vienkārši. Ar katru nodzīvoto minūti, sarūkot laika atlikumam mūsu pulksteņos, īsāks kļūst mūsu rīcībā esošā laika nogrieznis, kas šķir mirkli, ko dzīvojam šobrīd, no mūžības. Tas nozīmē, ka daudz vairāk jāpaspēj īsākā laika posmā, jo ieceru un ideju, darbu un pienākumu apjoms tikai aug.

Apgrieztā proporcijā ar katru dienu garāks kļūst nogrieznis, kas mūs šķir no piedzimšanas brīža. Nogrieznis, kuru mēs visi izjūtam vienādi kā „visu savu mūžu”, neatkarīgi no tā, vai tajā ietilpst 3, 30 vai 60 gadi. Katra nākamā diena, kas pagarina šo nogriezni, mūsu zemapziņai sniedz atskaiti, cik liels laika apjoms ietilpinās mērvienībā - mūžs. Saņemtā informācija tai liek signalizēt mums, ka laiks patiesībā skrien vēl ātrāk, nekā to domājām vakar, jo izrādās, ka mūžā ir ietilpis vēl vairāk laika.

Tas viss, protams, mūsu apziņā audzē laika vērtību un liek mums pārdzīvot, ja esam to palaiduši vējā. Ko darīt, lai izkļūtu no šīm lamatām? Vai te ko mainīt maz ir mūsu spēkos?

Laiks, protams, ir visdārgākā valūta. Tomēr, būdams daudz vērtīgāks pat par Kuveitas dināru, tas vienalga ir tikai resurss, līdzeklis, ar kuru mēs rīkojamies vairāk vai mazāk jēdzīgi.

Nemākulīga apiešanās ar laiku ir daudz bīstamāka, kā neprasme rīkoties ar naudu. No naudas var tikt ātri vaļā un klāt to neviens tāpat vien nedod. Laiks tiek iedalīts katru dienu no jauna. Var pat teikt, ka laiks mums tiek uzspiests. Mums kaut kas ar to ir jāiesāk, gribam to vai nē.

Diemžēl lielākoties cilvēks neprot rīkoties ar laiku. Ja tev nepadodas rīkoties ar kādu instrumentu, tu vari tik no tā vaļā. Tu tiec atbrīvots no darba, kas tev nesekmējas, arī no atbildības var atbrīvoties tādā vai citā veidā. Iespējams ir aizbēgt no cilvēkiem un attiecībām, bet no laika tu netiec prom. Tev katru rītu tiek izsniegta jauna laika porcija.

Varētu domāt, ka par laika trūkumu nevajadzētu raizēties – pēc pusnakts katrs saņems atkal jaunas 24 stundas. Tomēr, nepareizi lietojot laiku, tu kļūsti no tā atkarīgs – tev tā nemitīgi trūkst un, pat ja netrūkst, tu to šķērdē vaimanājot, ka tas skrien tik ātri, ka tūlīt beigsies. Tu nezini sāta. Tu aizrijies ar laiku. Tas Tevi plosa, verdzina un izsūc.

Tev gribētos domāt, ka tāda ir laika daba. Bet nē – tu paskaties apkārt un ieraugi cilvēkus, kuri ir pieradinājuši laiku un kuru labā tas strādā. Tātad pie vainas nav laika daba, bet – cilvēka.

Tātad mana daba ir tā, kas nosaka to, kurš no mums valdīs – laiks vai cilvēks.

 

Tēma ir aktuāla? Vēl iespējams pieteikties treniņiem:

Gada vadība: Vērtības balstīta sevis un laika vadība

23. augustā

Saistīti:

Dvēseles antropoloģija: Saskarsmes šķēršļi un tikumi

27. septembris, 4. un 11. oktobris