Edmunds Apsalons: Vai mācīšanās dara mūs laimīgākus?

 

Autors: Edmunds Apsalons Argumentācijas, konstruktīvas domāšanas un komunikācijas eksperts ar ilggadēju pieredzi uzņēmējdarbībā.

Mācoties mēs kļūstam laimīgāki un jaunāki, ja ... mācāmies pareizi!

Mācīšanās ierasti tiek saistīta ar procesu, kura rezultātā mēs iegūstam jaunas zināšanas, uzlabojam noteiktas iemaņas un veidojam (koriģējam) attieksmes pret notiekošo. Citiem vārdiem sakot, mācīšanās mērķis ir savas kompetences (zināšanas, iemaņas, attieksmes) paaugstināšana noteiktā dzīves jomā. Tomēr izrādās, ka mācīšanās procesam ir tieša ietekme arī uz mūsu ikdienas dzīves kvalitāti un emocionālo labsajūtu, un uzlabotā kompetence nav vienīgais taustāmais mācīšanās rezultāts.

Šī atziņa man radās iepazīstoties ar Vācijas atzītākās starp-personu komunikācijas ekspertes un pieaugušo izglītības metodiķes Veras Birkenbīlas (Vera Felicitas Birkenbihl, 1946-2011) piedāvāto “smadzenēm-piemēroto” (brain-friendly) pieeju mācīšanās procesam[1], kura pamatojas noteiktās neirofizioloģiskās norisēs, kas notiek mūsu smadzenēs mācīšanās laikā (lai piedod man šīs jomas speciālisti par turpmākajā izklāstā pieļautajām neprecizitātēm un aplamībām).

Mācīties nekad nav par vēlu.

Mācīšanās spēj aktivizēt neiroģenēzi jeb jaunu nervu šūnu radīšanu. Sastapšanās ar jaunu informāciju rada mūsu smadzenēm nepieciešamību pēc jaunām šūnām, kas “steigtos palīgā” jau esošajām – ar veco informāciju noslogotajām[2]. Tiklīdz jaunā nervu  šūna ir “atradusi sev nodarbošanos”, tā rodas nākamā, ar nosacījumu, ka mēs turpinām jaunās informācijas uztveršanu. Tādējādi mums ir fizioloģiski nodrošināta iespēja mācīties visu mūžu un jo vairāk mēs mācāmies, jo mācīties mums kļūst vieglāk (mums talkā nāk arvien jaunas nervu šūnas). Mācīties mēs varam tiktāl, ciktāl nav apstādināts neiroģenēzes process. Un tas nav atkarīgs no vecuma, bet gan no mācīšanās intensitātes un procesa nepārtrauktības. Regulārs mācīšanās process nodrošina mūsu nenovecošanu, smadzeņu “neiesūnošanu”, elastīgumu domāšanā un nezūdošu interesi par jauno un nezināmo.

Lūk, recepte jaunības (mentālās un fiziskās) saglabāšanai – ir jāturpina mācīties!

Mācīšanās padara mūs laimīgākus.

Mācoties smadzenēs tiek izstrādāts dopamīns, hormons, kurš nodrošina mūsu iekšējo motivāciju turpināt mācīties un nepārstāt meklēt risinājumus mācību uzdevumiem. Šis neiromediators rada mūsos pozitīvas emocijas un ja mēs mācāmies regulāri, veidojas noturīgas pozitīvas asociācijas ar pašu mācīšanās procesu – mēs sākam “mācīties ar prieku”.

Atrisinot mācību uzdevumu, nonākot pie atklājuma (Ahā, tad tā tas ir!) kā atalgojumu mēs saņemam vēl serotonīna “devu”, kas rada mūsos apmierinātības, labsajūtas un laimes izjūtas. Tieši serotonīna nepietiekoša klātbūtne organismā ir fizioloģiskais mūsu depresiju, sliktā garastāvokļa, agresijas, intereses zuduma un nomāktības iemesls, un nereti mēs to cenšamies kompensēt ar veselībai kaitējošiem stimulatoriem. Mācīšanās procesā izstrādātie “laimes hormoni” var kļūt par labu alternatīvu mūsu kaitīgajiem ieradumiem.

Mācīšanās padara mūs gudrākus.

Panākumi, kurus gūstam mācīšanās procesā, liek justies mums vērtīgākiem, prasmīgākiem un gudrākiem. Un tam ir savs objektīvs pamats, jo mācoties jebkuru konkrētu tēmu, mēs apgūstam ne tikai to – vienlaikus mēs mācāmies mācīties (meta-mācīšanās, kas sniedz mums noderīgas meta-prasmes, lietojamas katrā tēmā un dzīves situācijā): mēs iemācāmies racionāli reaģēt uz jaunām, nepieredzētām situācijām; mēs apgūstam loģiski-analītiskas domāšanas iemaņas; mēs iemācāmies saskatīt un veidot strukturālas saistības starp notikumiem; mēs trenējam loģisku spriedumu izveides un secinājumu veikšanas iemaņas; mēs uzkrājam tās zināšanas, kas turpmāk kalpos par mūsu secinājumu premisām (un, jo vairāk mēs zināsim, jo vairāk mums būs premisu – sākotnējo pieņēmumu, balstoties uz kuriem nonākt pie loģiskiem secinājumiem). Mācīšanās veicina mūsu radošumu, jo bez zināšanām nav iespējams radīt jaunas idejas, noteikt jaunas saistības starp notikumiem, izveidot jaunas asociācijas. Regulāri mācoties, mēs pamazām saprotam, kas mācīšanās procesā notiek un iemācāmies mācīties. Pati prasme mācīties kļūst par nākamo stimulu turpināt mācīšanās procesu, jo vislabprātāk mēs daram to, ko pieprotam.

Vai mēs mācāmies pareizi?

NB! Visi iepriekšminētie ieguvumi no mācīšanās procesa veidosies tikai tad, ja mēs mācīsimies pareizi.  Ko nozīmē “mācīties pareizi”? Vai mēs mācāmies “nepareizi”? Iesāksim ar to, ka pareiza mācīšanās nav mācību satura jautājums. Pareizi mācīties – nenozīmē – mācīties “pareizo saturu”. Pareiza mācīšanās ir pareizu – mūsu smadzenēm piemērotu mācību metožu lietošana un pareiza metode ir tā, kas veicina un nevis bremzē neiroģenēzi.

Negatīvas asociācijas, kas nereti ir saistītas ar mācīšanos, veidojas no tā, ka mēs skatāmies uz mācīšanās procesu kā uz zināšanu reproducēšanas procesu. Kāds izstāsta mums vērtīgu informāciju (pareizo saturu) un mūsu uzdevums ir prast šīs zināšanas reproducēt (atkārtot) tad, kad tam pienāks laiks un radīsies vajadzība. Līdz ar to mums šķiet, ka gudrība ir atcerēšanās un mācīšanās ir izmisīgas pūles vismaz kaut ko atcerēties. Un tamdēļ par galveno mācīšanās metodi kļūst “zubrīšana” jeb “iekalšana”. Iekalt ir grūti, zubrīt – garlaicīgi. Mums šķiet, ka mūsu smadzenes vairs nav piemērotas mācīšanās procesam, ka mēs vairs neko jaunu nevaram apgūt, ka smadzenes to vienkārši “neņem pretī”. Un mums ir taisnība, jo zubrīšana, izolētas informācijas iekalšana ne tikai ir neefektīva mācīšanās metode (milzīgs laika un enerģijas patēriņš ar nelielu rezultātu) – tā ir pretdabiska mācīšanās metode. Nepareizs mācīšanās process, spēj apstādināt neiroģenēzi un mācīties kļūst neiespējami, mēs jūtamies nespējīgi kaut ko iemācīties, zaudējam motivāciju un cenšamies izvairīties no apzinātas mācīšanās – pretojamies tai (“Tu mani nemāci, bet labāk parādi, kā to darīt!” “Manus darbiniekus nevajag mācīt, viņus vajag kārtīgi izdresēt!”).

Pareiza mācīšanās ir orientēta uz neiroģenēzes eskalēšanu (*paātrināšanu. Piem. Eskalēt domāšanu = sākt intensīvi domāt). Lai rastos jaunas nervu šūnas, ir nepieciešama jauna informācija, ar kuru tām nodarboties un process, kurā jaunā informācija tiek saāķēta, saslēgta ar vecās informācijas masīvu. Šī “saāķēšana” notiek ar asociāciju veidošanu starp jauno un zināmo, un pats šis process nav nekas cits kā saprašana, izpratnes veidošanās. Ja mēs kaut ko saprotam, mums nav nepieciešamības to iezubrīt. Saprašana ir mācīšanās un izpratne ir tās rezultāts.

Tas savukārt nozīmē, ka mācīšanās procesā lielu lomu spēlē jaunās informācijas interpretācija, tulkojums no nezināmā (nesaprotamā) zināmajā (saprotamajā), sava viedokļa (zināšanu), savu prasmju (apzinātu iemaņu) un savas attieksmes (dispozīcijas uz noteiktu rīcību) konstruēšana, ņemot vērā gan vecās, gan jaunās premisas. Bet tas nenozīmē, ka pareizas mācīšanās izpausmes ir tikai un vienīgi praktisku uzdevumu risināšana un spēļu spēlēšana (nereti praktiskie uzdevumi tiek veikti un spēles tiek spēlētas bez jelkādas tālākejošas jēgas – tas neveido un nepadziļina izpratni). Arī noteiktas teorijas izklāsts var būt pareizas mācīšanās izpausme, jo sausa un garlaicīga ir nevis teorija, bet tās pasniegšanas veids.

 

Tuvākās iespējas mācīties ar uzsvaru uz domāšanas maiņu:

 

Nepieciešama Edmunda konsultācija vai slēgtas mācības Jūsu uzņēmumā?

PIESAKIET KONSULTĀCIJU

 

[1] Sal. Birkenbihl, Vera F. Kommunikationstraining. Zwischenmenschliche Beziehungen erfolgreich gestalten. 34. Aufl. Mvg Verlag, München, 2014, S.208-218 Turpmākajā tekstā ir izmantotas atziņas, kas atrodamas norādītajās lpp.

[2] Sal. https://www.birkenbihl-denkt.de/2008/09/07/neurogenese/